No kurienes Tu atnāci, manu Eņģeli?
689 skatījumi
"No kurienes Tu atnāci, manu Eņģeli?" tādu jautājumu, skatoties man acīs, uzdeva kundze, kurai biju atnākusi palīgā Ziemassvētku priekšvakara dienā 24.12.2023.
Stāsts sākās ar to, ka pamostoties no rīta, parasti paskatos pa logu. Man patīk vērot rītu, tā es mostos un tas ir mans rituāls.
Mans skats pievērsās kādam cilvēkam uz ielas. Aiz loga ziema, sals, bet cilvēks stāv, piespiedies pie kādas privātmājas žoga.
Sākumā, neko nedomājot, gatavojos dienai, bet redzētais man nelika mieru. Manī kāds nenosakāms dzinulis lika atkal un atkal atgriezties pie loga un pārliecināties vai šis cilvēks tur vēl ir.
Jā, pie loga piegāju kādas 3 reizes un visas šīs reizes šis cilvēks tur bija. Viņš mīņājās, neizprotami kustējas, bet palika piesiets šai sētai.
Tajā brīdī manī nostrādāja intuīcija un es steigšus devos pie šī cilvēka. Man bija nojausma, ka tur kaut kas ar to visu nav īsti labi.
Un izrādījās, ka tā arī patiešām ir. Kundze, vārdā Lilita, bija nonākusi situācijā, kurā viņai varēja pat draudēt nāves briesmas un Ziemassvētku diena būtu viņas pēdējā diena uz šīs pasaules.
Bet tas nenotika! Visas zvaigznes sastājās tā, ka es biju pie loga, jo kādam, tur ārā, bija vajadzīga mana palīdzība.
Tiklīdz biju pie kundzes, tā nekavējoties noskaidroju, kas ir noticis un kāpēc viņa tur atrodas.
Noskaidroju vārdu, uzvārdu, vecumu, vai ir kādas hroniskas slimības, kāpēc pie rokas spieķis un kas vainas kājām. Kā arī adresi, kur viņa dzīvo. To darīju dažādu apsvērumu pēc - ja nu kundze salimst un vairs nevar parunāt; ja nu kundzei vajag NMPD palīdzību, lai zinu visu par viņu nepieciešamo. Kā arī, lai varu aizvest mājās, jo viņa dzīvoja netālu no tās vietas, kur viņu pamanīju.
Kundzes stāsts: viņa devusies uz vilciena pieturu, lai tālāk dotos pie meitas uz Rīgu. Kundzei ir veselības problēmas ar kājām un tieši tā iemesla pēc viņa bija nokavējusi vilcienu. Kundze nolēma doties mājās, bet, kā saprotams, tad nav tikusi, jo uz ielas palicis slikti un gadījās nokrist.
Lilita man atzinās, ka bija kritusi un knapi piecēlusies, jo ielas slidenas. Tajā pat laikā garām esot gājuši cilvēki un neviens nav palīdzējis piecelties vai nav apjautājies, vai vajag palīdzību.
Saprotot to, ka ārā ir ļoti auksts, lēnām sākām iet uz viņas mājas pusi, kas bija kādus 500 m no tās vietas, kur tikāmies.
Kundze visu ceļu atbalstījās uz manas rokas, jo paiet nebija iespējams, slideno ielu pēc. Ik pa 7 soļiem mēs apstājāmies un atļāvu kundzei atelpoties. Šis gājiens bija smagākais, ko es jebkad esmu gājusi.
Attālums nebija liels, bet tajā pavadījām ilgu laiku.
Lilita katrā pauzes brīdī ieskatījās man acīs un jautāja: "No kurienes Tu atnāci, manu Eņģeli?" Man nebija ko atbildēt, tikai lūdzu viņai atelpoties, saņemties un veikt nākamos 7 soļus.
Ceļš patiešām bija garš, mēs abas bijām piekusušas, nosalušas, bet man bija jāmotivē, lai viņa nepadodas un saņem pēdējos spēkus, lai mēs tiktu līdz viņas mājai.
Un atkal Lilitas jautājums: "No kurienes Tu atnāci, manu Eņģeli?"
Joprojām tas jautājums man skan ausīs.
Visa ceļa garumā man nācās motivēt viņu nepadoties un turpināt ceļu, kaut arī ar pēdējiem spēkiem. Un, jā, neviens garāmgājējs nepajautāja, vai varbūt nepieciešama palīdzība.
Tiekot līdz viņas kāpņutelpai, līdz viņas dzīvokļa durvīm netikām, jo atkal jautājot Lilitai par viņas pašsajūtu, pieņēmu lēmumu saukt palīgā NMPD.
Kundze saļima pirmajā stāvā, uz maniem jautājumiem vairs neatbildēja. Ietājās liela pauze - tad Lilita izdvesa, ka iespējams viņai ir insults. Pēc šiem vārdiem man vairs nebija jautājumu, vai nepieciešama ātrā palīdzība un to arī izsaucu.
Kamēr gaidījām ierodoties palīgā mediķus, liku kundzei ar mani runāt, sēdēt uz pakāpiena un nekustēties, lai mēs neizdaram vēl lielāku ļaunumu, ja tas patiešām ir insults.
Un vienā mirklī, Lilita paskatījās uz mani, paņēma manu roku un noskūpstīja to sakot: "Paldies manu Eņģeli, Tu izglābi manu dzīvību!". Caur mani, tajā brīdī, izgāja dīvains strāvojums....es sapratu, ka šī kundze varēja ārā nosalt, ka es biju īstajā laikā un vietā, lai to nepieļautu.
Lilitai šī bija otā dzimšanas diena Ziemassvētku dienā un es priecājos, ka biju tur un izdarīju visu, lai šī diena nebūtu viņai pēdējā.
Sagaidot mediķus un pēc 5 minūtēm ejot mājās, man bija asaras, bija liels drebulis un arī liels gandarījums par to, ko esmu izdarījusi. Šīs sajūtas ir neaprakstāmas....
Kāpēc stāstu šo stāstu, kurš notika Liepājā? Lai atgādinātu, ka ir ziema, ārā auksts, un nepieciešams vērot to, kas notiek apkārt. Ja nu kādam nepieciešama tieši Jūsu palīdzība. Nepaejiet garām cilvēkiem, kuriem, ja redziet, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Pajautājiet kas noticis un piedāvājiet palīdzību.
Neļaujiet viņiem nosalt! Esiet viņu SargEņģeļi!
Lilitas meita nepazaudēja savu mammuci Ziemassvētku priekšvakarā un ticu, ka arī šodien Lilitai viss ir kārtībā un bija izdevība tikties ar savu meitu svētku laikā un tādi mirkļi, viņām kopā, būs vēl daudz!
p.s. ... un man nebija plānots šajā dienā būt Liepājā! Nekas tāpat vien nenotiek...
