Ceļš uz mērķi. Maratons

Varbūt varētu pamēģināt sākt skriet?! Būtu forši, ja tāda aktivitāte parādītos manā ikdienā. Bet vai es varu? Vai es varēšu? Vai man izdosies? Kā noskriet pirmos 100m? Man nav ne jausmas.

Man bailes! Man neizdosies! Ja nu man paliek slikti? Man sāksies trauksme. Nē, es labāk to nedarīšu.

Tādas domas man jaucās pa galvu un vēl vesela kaudze. Nav iespējams pat to domu virpuli apstādināt.

Un tad pienāca brīdis, kad sev skaidri pateicu, ja tagad neapģērbšos, neuzvilkšu botes, neiziešu arā un nesperšu pirmo soli, tad patiešām nekad šo apņemšanos nesākšu realizēt.

Pirmais šāds atspēriens no iešanas (22km) un nūjošanas (22km) uz skriešanu, notika Polijā. Nolēmu, sāku un daru. Kaut vai lēnām, pa 100+100+100m, bet jāsāk. Atgriežoties Latvijā, skriešana palika tikai manās domās un sapņos.

Un tad atkal pienāk viens brīdis, kad gaisā virmo Maratona tēma. Atkal esmu uz ceļa, kurš saucās varbut tomēr tu vari skriet arī Maratonā kādu distanci?

Un nu tas brīdis ir klāt, kad atkal jāvelk kājās botes un jāsper solis pretī Maratonam.

Trauksme, bailes, sirds dauzās, kājas mīkstas, galva reibst, liekas, ka būšu zemē, asinspiediens lēkā. Tās ir visas tās sajūtas, kas mani pavada, kad jāuzsāk kas jauns, nezināms.

Veģetatīvā distonija pilnā spektrā. Prāts saka ejam, ķermenis velk atpakaļ uz drošu vietu, mājām. Ķermenis saka, ka mīļā, nebūs tev nekāda te skriešana.

Un tā sākas cīņa pašai ar sevi, no jauna. Tā nav viegla cīņa. Nebūt nē. Un tikai tas cilvēks, kurš tam izgājis cauri, to sapratīs.

Ja reiz Maratons, tad Maratons. Uzlieku sev par mērķi 5 km distanci. Laiks gatavoties vēl ir.

Katra skriešanas reize, kā pārbaudījums. Kā diez tas prāts ar ķermeni vienosies par kopēju dziesmu. Mēģinu sevi motivēt un stāstīt, ka viss taču ir labi. Tipini un viss izdosies. Tā nu es tipinu un pirmie 500 m jau aiz muguras. Tad nāk nākamā reize un jau 800 m aiz muguras.

Gandarījums liels, esmu tuvāk savam sapnim.

Tikai vienā brīdī es sevi pieķeru pie domas, ka esmu uzlikusi pārāk lielu latiņu sev un pārāk lielu atbildību.

Man nevienam nekas nav jāpierāda. Tā ir mana cīņa tikai ar sevi.

Es sevi dzirdu un saprotu un esmu gatava sevi sagatavot uz Maratona Jūdzi. Pagaidām vairāk nav nepieciešams un tas man būtu liels solis mērķa virzienā, ja es pievarētu Jūdzi. Tajā pat laikā justos labi un gandarīta, ja paveiktu.

Tāpēc nolemts - Jūdze būs mans mērķis.

Kā tas izdosies, es vēl nezinu. Vakardien atkal noskrēju 800 m, labāk teikt - notipināju, bet tas labi. Gandarījums bija liels par sevi. Un tas ir pats galvenais.

Esmu nolēmusi turpināt!

Kā ir ar tevi? Vai turpini iesākto ceļu uz savu mērķi, par spīti visam, kas mēģina tev traucēt?

Līga Uzulniece